Apraksts

No Novada garšas man nāca piedāvājums izdarīt to, ko es nekad neesmu darījis – pagatavot zivi zemē izraktā bedrē, kā to agrāk esot darījuši latgalē.

Tā kā  “Novada Garša” nodarbojas ar ar lietām, kuras es atbalstu un kuras man patīk, tad es piekritu viņu piedāvājumam un pašam arī radās interese, kas tur beigās sanāks.

Protams viss šajā dzīvē notiek tieši tā, kā tam ir jānotiek. Aizbraucu pie sava onkuļa un izrādās, ka viņš jaunībā ir redzējis kā zivis zemē kūpina zvejnieki Aglonā.

Šī zivju un gaļas pagatavošanas metode ir ļoti sena un skaitās viens no nākamajiem ēst gatavošanas attīstības soļiem uzreiz pēc gaļas un zivju cepšanas ugunskurā uz atklātas liesmas.

Zemē izraktā bedrē cilvēki gatavoja  gaļu, zivis un arī dārzeņus visos kontinentos.

Ziemeļamerikas indiāņi parasti jaunā apmetnes vietā gatavoja trīs dažāda izmēra bedres, kurās gatavoja dažāda izmēra medījumu.

Šo metodi plaši izmanto arī Sibīrijas mednieki un makšķernieki, jo viņi parasti dodas makšķerēt uz vairākām nedēļām un mēnešiem.

Princips ir pavisam vienkāršs – zemē izrok 30-60 cm dziļu bedri, kurā tiek sakurts ugunskurs un izveidojas ogles.

Te ir iespējami trīs varianti:

Pirmais un pats vienkāršākais ir kad bedrē ir tikai ogles, otrs variants ir kad bedrē sākumā ieliek akmeņus un tad uz tiem kurina ugunskuru. Akmeņi sakarst un uztur bedrē karstumu ilgāk.

Trešajā variantā bedri izklāj ar akmeņiem, kuri malkai degot stipri sakarst un ilgi tur siltumu. Kad malka ir izdegusi, ogles ņem ārā no bedres un produktu gatavo tikai uz akmeņiem. Šis variants ir populārs lielu gaļas gabalu pagatavošanā un ilgst daudzas stundas. Ja vakarā ielika bedrē stirnas cisku, tad no rīta gaļa jau bija gatava.

Gatavosim zivi ar pirmā varianta bedri.

Ne asakas un labu apetīti!